Nedēļu pēc mana otrā bērna piedzimšanas man paziņoja, ka man ir asins vēzis.
Es dzirdēju pašus biedējošākos vārdus—manas lielākās bailes—onkololoģija. Bet tajā brīdī es to vienkārši pieņēmu. Es nejautāju: «Kāpēc tieši man?» Es sapratu, kāpēc tas notiek ar mani. Tas bija pārbaudījums, kam man bija jātiek cauri, lai mācītos un dotos tālāk. Diemžēl es agrāk nepamanīju dzīves dotās zīmes. Es skrēju uz priekšu... bet kur? Priekš kam? Visi skrēja, un es skrēju līdzi—pašpilnveidošanās, sasniegumi, panākumi... Bet kad es patiesībā dzīvoju? Man nekad nebija laika vienkārši dzīvot! Un dzīve mani apstādināja visbargākajā iespējamajā veidā... tikai tad es beidzot ieraudzīju zīmes.
Tagad es dzīvoju šajā brīdī, dienu pēc dienas, bez lieliem plāniem. Un es esmu laimīga! Dzīve man ir devusi iespēju labot savas kļūdas. Esmu sasniegusi remisiju, un mans ceļš nebija viegls...
