Klusums. Nav sāpju. Nav panikas. Atklāts, sadragāts lūzums.

Es pieklauvēju pie trolejbusa sāna, saucu vadītāju. Viņš parādās ar vārdiem: "Ak, ai, kā tas notika?"

Trolejbuss aizbrauc, un es spēju iekārtoties ērtāk.

Es noliku galvu uz asfalta, vērojot, kā mākoņi lēni slīd pāri debesīm. Nē. Stop. Pārāk agri atslābt. Es novelku kreklu un uzlieku žņaugu uz kājas, cieši savelkot to ar visu spēku. Stingri turot to vietā, es apguļos un gaidu ātro palīdzību. Skatos apkārtējo cilvēku sejās. Apjukums.

Trauksme. Nē, labāk skatīties uz mākoņiem.

…Izejot no slimnīcas, es sāku pamanīt, kā cilvēki reaģē uz to, ka man vairs nav kājas…

Bērni ziņkārīgi skatās, kamēr pieaugušie novērš skatienu, čukstus pārmij vārdus un izsaka līdzjūtību. Kā jau gaidīts…

Es nejūtu nekādu diskomfortu.

Ir kļuvis pārsteidzoši viegli skatīties cilvēkiem acīs, un mans mēlis

"ir atraisījies"

"Dzīve man deva spērienu pa pakaļu."

Impulss rīkoties un veidot sevi par cilvēku, ar kuru varu lepoties gan es, gan tie, kas ir man apkārt.

Doma, ka tas viss

"spēriens," "impulss,"

"grūdiens" ir dziļi ierakstīts manā zemapziņā. Es to pieņēmu un sāku rīkoties.

Izpētīju visu par rehabilitāciju, protēžu kopšanu. Izlasīju stāstus par cilvēkiem, kuru dzīve viņiem sagādāja līdzīgas

"dāvanas," kas vēl vairāk

nostiprināja manu ticību sev, saviem spēkiem un nākotnei.

"Tas ir noticis, un neko vairs nevar mainīt.

Man tas ir jāpieņem un jādodas uz priekšu."

Augstāks spēks atklāja, ka viss būs labi "un pat labāk, nekā vari iedomāties."

Nu, patiesībā, nevis dzīve, bet pasaka.

Un es tik ļoti vēlos to izlasīt līdz galam.

Tikai kaut kas man saka, ka šai pasakai nav beigu.