Es pieņēmu izaicinājumu nekavējoties — nebija laika domāt vai kaulēties.
3. stadijas vēzis.
Operācija tika ieplānota tikai divarpus nedēļu laikā.
Tas bija kā trieciens pret “sienu” maratona 33. kilometrā — brīdis, kad ķermenis atsakās iet tālāk. Un tad ir izvēle: saņemties un gaidīt otro elpu vai izstāties.
Vai es baidījos? Nē.
Kad esi aci pret aci ar nāvi, bailes izzūd.
Vai es biju satraukts? Dažreiz.
Kad esi viens, skatoties nezināmajā.
Vai tas sāpēja? Jā. Bet es izturēju.
Ķīmijterapija. Es pat necentos iegaumēt to zāļu nosaukumus, ko man ievadīja. Man tās bija tikai "Virgin Mojito," "Buratino," "Tarkhūns" un "Sekss pludmalē."
Vai es gribēju padoties? Jā.
Es biju nikns par savu bezspēcību. Katra ķīmijterapijas reize mani izsita no ierindas uz gandrīz veselu nedēļu. Pēc tam — vienkārši cīņa par izdzīvošanu.
Pēc divpadsmitās un pēdējās reizes, kad beidzot atguvos, es devos pie jūras agrā rīta stundā.
Es raudāju.
Deviņu mēnešu uzkrātās emocijas — izplūda.
Tagad es dzīvoju ar savu otro elpu.
Jo dzīve nav tikai melnbalta — tā ir pilna ar krāsām.
"Kāpēc es?" — es nekad neuzdevu šo jautājumu.
"Kam dēļ?" — Atbilde veidojas katru dienu, soli pa solim, dzīves spilgtajos, neparastajos, iedvesmojošajos un pat mistiskajos brīžos — tajos, kas jau bijuši, un tajos, kas vēl priekšā.
