Ir pagājuši 13,5 gadi kopš avārijas…
Lidmašīnas katastrofa. Astoņvietīga lidmašīna, kas tajā saulainajā vasaras rītā veda jaunu sievieti — sievieti, kas bija iemīlējusies. Iemīlējusies sevī, dzīvē, vīrietī, ar kuru bija plānojusi veidot kopīgu nākotni… Taču dzīvei bija savi plāni.
Lidmašīna avarēja kaut kur laukos netālu no Tukuma. Četri lauzti skriemeļi. Apakšējās ķermeņa daļas paralīze. Ratiņkrēsls.
Dzīve sadalījās "pirms un pēc".
Ķirurga vārdi — "Tas viss ir Dieva rokās."
Nesatricināms ģimenes un draugu atbalsts. Viņu ticība, ka es atkal staigāšu.
Sekoja neticami sāpīgs ceļš atpakaļ pie sevis.
Es izgāju cauri visam — pilnīgai noraidīšanai par jauno realitāti ratiņkrēslā, nevēlēšanos mosties no rītiem, izmisīgai cerībai uz brīnumu, dusmām uz sevi, bezgalīgai rehabilitācijai, dažādām alternatīvām metodēm, kalniem grāmatu par pašattīstību un psiholoģiju, stingrai disciplīnai un spēcīgai vēlmei atkal justies laimīgai.
Un tomēr, septiņus gadus vēlāk, dzīve atkal sadalījās "pirms un pēc".
Nē, es nesāku staigāt.
Es vienkārši sāku DZĪVOT.
Iedomājieties, ka vienā rītā pamostaties un saprotat, ka esat izniekojis septiņus gadus savas dzīves — savu jaunību. Jūs tos pavadījāt, dzīvojot nākotnē, kas nekad nepienāca, ieslodzīts ilūzijās.
Bailes. Patiesas šausmas.
Es vairs nevēlējos dzīvot šādi.
Nopietna saruna pašai ar sevi.
Un tad es izdarīju izvēli.
Uzņemties pilnu atbildību par savu dzīvi.
Pārtraukt gaidīt brīnumu un vienkārši dzīvot.
Elpot dziļi.
Sekot saviem sapņiem.
Ceļot vienatnē.
Lekt ar izpletni.
Meklēt iedvesmu — un iedvesmot citus.
